Rietumu Banka - banka lieliem uzņēmumiem un turīgām privātpersonām.

"Rietumu Banka", kas pagājušo gadu noslēgusi ar vismaz 3 miljonu latu peļņu, prognozē, ka uzlabojoties situācijai nekustamo īpašumu tirgū banku pelnītspēja atgriezīsies, taču situācija ekonomikā arvien ir ļoti trausla un, turpinot nodokļu celšanas politiku, valdība ekonomiku pakļauj tālākam stagnācijas riskam un nodokļiem nokrautais uzņēmējs vienā brīdī var arī sabrukt. "Rietumu bankas" padomes loceklis Aleksandrs Kaļinovskis intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" atklāj, ka, turpinot izdomāt jaunus nodokļus biznesam, vienā brīdī visi šie procesi var sasniegt kritisko masu, un tad šai krīzei, kuru ietekmēja arī starptautiskie notikumi, klāt nāks vēl viena - mūsu pašu vietējā. Kaļinovskis politikas veidotājiem atgādina, ka ar nodokļu politiku būtu jāstimulē bizness, nevis no tā jāizspiež pēdējā sula. Tomēr "Rietumu banka", neskatoties uz nedienām vietējā ekonomikā, nav atmetusi plānus "Arēnas Rīga" teritorijas attīstībai, ceļot jaunu hokeja halli, tirdzniecības centru un akustisko koncertzāli vai daudzstāvu kinoteātri.

STRĀDĀ AR PEĻŅU

"Rietumu banka" 2010.gada pirmos deviņus mēnešus noslēdza ar 2,75 miljonu latu tīro peļņu. Ar kādiem rezultātiem noslēgts 2010.gads?
Vēl turpinās audits, taču peļņa pēc nodokļiem būs lielāka nekā 3 miljoni latu. Mūsuprāt, tas ir pieklājīgs rezultāts, ņemot vērā ekonomiskos apstākļus valstī. Tomēr vienlaikus tā ir krīzes laika peļņa, un šogad jau plānojam strādāt ar ievērojami labākiem rezultātiem, pieņemot, ka pagājušais gads bijis sliktākais peļņas rādītāju ziņā tuvāko gadu perspektīvā.

2009.gadā tomēr "Rietumu bankas" peļņa bija 8,3 miljoni latu. Kādi ir iemesli peļņas kritumam?
Neskatoties uz ekonomikas atkopšanos gada otrajā pusē, gada pirmo pusi un arī gadu kopumā raksturo klientu aktivitātes samazināšanās. Protams, turpinājām veikt arī uzkrājumus problemātiskajiem kredītiem. Taču uzskatām, ka iepriekšējos gados esam veikuši visus nepieciešamos uzkrājumus tām aktīvu daļām, kur tas bija nepieciešams. Peļņa ir neliela, bet tā tomēr ir peļņa.

"Rietumu banka" aktīvi strādā arī ārpus Latvijas. Kuri tirgi nodrošināja lielāko peļņas daļu bankai?
Atbildēšu citādāk - lielākos zaudējumus radīja Latvijas kredītportfeļa daļa. Tas nav saistīts ar to, ka Latvijā ekonomiskā situācija būtu ievērojami sliktāka nekā kaimiņu tirgos, bet ar to, ka citos tirgos, piemēram, kreditēšanā strādājām daudz piesardzīgāk nekā vietējā tirgū. Lai arī visā, ko darījām, ievērojām konservatīvu pieeju, tomēr ārējos tirgos bijām divkārt un trīskārt piesardzīgāki, tāpēc arī zaudējumi tur ir mazāki. Tomēr, piemēram, lielākos procentu ienākumus saņemam Latvijā, jo divas trešdaļas portfeļa joprojām ir saistītas ar Latvijas uzņēmējiem un projektiem. Latvijai procentu ienākumu ziņā seko Krievija, kas ir likumsakarīgi, ņemot vērā tās tirgus apmērus. Lielākie komisijas ienākumi nāk no nerezidentu klientiem. Tas, ka pēdējos 15 gadus aktīvi strādājam ar klientiem, kas veido biznesu reģionālā un starptautiskā līmenī, mums atmaksājās, iestājoties krīzei Latvijā.

Kāds ir rezidentu un nerezidentu klientu īpatsvars?
Kredītportfelī vairākums ir rezidenti, bet depozītu portfelī aptuveni 60% nerezidenti. Valūtas konvertācijās un citos pakalpojumus īpatsvars mainās, bet kopumā nerezidentu bizness veido ļoti nopietnu daļu bankas biznesā.

Cik lielus uzkrājumus nedrošajiem kredītiem izveidojāt?
Šim rādītājam šodien pastāv ļoti daudz aspektu. Ir problemātiskie kredīti un arī norakstītie kredīti, kurus banka jau iegrāmatojusi kā neatgūstamos zaudējumus. Kopumā gan problemātiskajiem kredītiem, gan norakstītajiem kredītiem un aktīvu pārvērtēšanas rezultātā banka izveidojusi uzkrājumus jeb rezervi aptuveni 12-13% apmērā no kredītportfeļa. Uzskatām, ka pie mūsu kredītportfeļa kvalitātes un klientu aktivitātes, tas ir pilnīgi pietiekami. Protams, arī šogad veiksim uzkrājumus, taču lielākā daļa no nepieciešamajiem apjomiem izveidoti iepriekšējos divos gados.

Vai to var teikt arī par tirgu kopumā?
Tendences tirgū ir līdzīgas, ko atspoguļo arī banku rezultāti, 2010.gadā sektoram strādājot ar divkārt mazākiem zaudējumiem. Galvenās problēmas bankas ir jau apzinājušas un izveidojušas tām nepieciešamos uzkrājumus, kā arī portfeļu kvalitāte ir nostabilizējusies. Kredītņēmēju situācija ir stabilāka un bankas klientiem, kuriem tas bija nepieciešams un kuri to vēlējās, veica kredītu restrukturizāciju. Situācija varbūt nav strauji uzlabojusies, bet stabilizējusies noteikti. Šādām tendencēm turpinoties, prognozēju, ka lielākā daļa banku Latvijas tirgū šogad strādās ar peļņu vai kā minimums nestrādās ar vērā ņemamiem zaudējumiem.

Tātad kopumā banku sektors šogad pelnīs?
Grūti teikt, jo nepārzinu citu banku kredītportfeļu detaļas. Tomēr riskēju pieņemt, ka šā gada rezultāti būs labāki nekā 2010.gadā.

2010.gadā zaudējumi bija virs 360 miljoniem latu.
Tik lielus zaudējumus šogad gan vairs neredzēsim. Kopumā banku sektoram ir reālas iespējas pabeigt gadu tuvu nullei.

Kādi ir iemesli, kāpēc bankas atkal varētu aiziet mīnusos?
Viss būs atkarīgs no tā, kā attīstīties notikumi ekonomikā un arī nekustamo īpašumu tirgū. Nav noslēpums, ka Latvijas banku sektors ir ļoti atkarīgs no nekustamā īpašuma tirgus. Stabilizācijas pazīmes tirgū ļauj tuvākajā nākotnē raudzīties ar piesardzīgu optimismu, taču, ja situācija pasliktināsies, bankām var rasties jauni un lielāki zaudējumi nekā tagad prognozēju.

NEKUSTAMO ĪPAŠUMU TIRGŪ ATGRIEŽAS DZĪVĪBA

Cik lielā mērā "Rietumu Banka" ir atkarīga no nekustamā īpašuma tirgus?
Protams, daļa no kredītportfeļa ir izvietota nekustamo īpašumu tirgū, un šai aktīvu daļai izveidots vairums no uzkrājumiem. Ar nekustamo īpašumu saistītie aktīvi grupai kopumā veido 40-45 miljonus latu, kas veido ļoti nelielu daļu - mazāk nekā 10% - bankas kredītportfelī. Turklāt tie nav dzīvokļi par dažiem desmitiem tūkstošu, jo masveida hipotekāro kreditēšanu neizvērsām, bet specifiski un arī vērtīgi objekti, kuru kopējais skaits ir neliels. Tomēr patlaban ir vairāki projekti, kuros mēģinām iedvest dzīvību, jo situācija tirgū patlaban ievērojami atšķiras no pusotru gadu atpakaļ novērotā. Pirmkārt, tirgū ir atgriezusies investoru nauda, ir augusi likviditāte un cenas. Patlaban jau ir vērts runāt ne tikai par projektu iekonservēšanu, bet atsevišķos gadījumos arī par investīcijām un projektu kreditēšanu, lai tie varētu atgriezties tirgū. Lai arī nekustamo īpašumu daļa mūsu portfelī nekad nav pārsniegusi 50%, tā joprojām ir nozīmīga daļa un rūpīgi sekojam līdzi notikumiem tirgū.

Minējāt, ka aug arī cenas, taču nekustamo īpašumu kompānijas norādījušas, ka bankas mākslīgi uztur augstākas cenas.
Jāņem vērā, ka nekustamo īpašumu tirgū pastāv dažādi segmenti - tirdzniecības, rūpniecības platības, komercplatības, mājokļi un katrā no tiem pastāv vēl vairāk apakšsegmenti. Lai arī māja Jūrmalā jūras krastā un dzīvoklis Purvciemā tiek ieskaitīti mājokļu segmentā, tie tomēr ir pilnīgi dažādi objekti un tiem būs citi pircēji, cita likviditāte un cena. Uzskatu, ka sarunas par to, ka bankas uztur tirgū cenas vai samazina tās, ir maldīšanās, jo bankām nav nekāda viltīga plāna nekustamo īpašumu tirgū un tās ir spiestas par ļoti zemām cenām uzpirkt tajās ieķīlātos īpašumus. Bankas arī skaita naudu un ļoti labi saprot, kāda ir īpašumu vērtība un, ja cena tirgū tai neatbilst, protams, tās iegādātos aktīvus tirgū neizlaiž. Tā rīkojas ikviens izglītots saimnieks, kurš akli neizmetīs tirgū aktīvus, kuru vērtībā ir lielāka nekā tirgus piedāvātā cena. Bankas drīzāk tirgū ienes stabilizāciju un prognozētību, jo nesteidz "pa lēto" pārdot aktīvus. Pēdējos divos gadus bija virkne darījumu par cenu, kas bija zemāka par aktīvu patieso vērtību. Banku darbībā nav nekas neparasts, jo tās nepārdos izsolēs iegādātos īpašumus par zemāku cenu nekā ir to vērtība.

Ir arī minēts, ka izsolēs bankas piedāvā tirgum neadekvāti augstas cenas, izslēdzot citu solītāju iespējas.
Izsolēs noteiktās sākumcenas lielākoties ir ļoti zemas, jo novērtētāji to ir noteikuši nevis pēc objekta patiesās vērtības, bet tirgus vidējās cenas. Šādā situācijā banka pieņem lēmumu solīt līdz tās skatījumā taisnīgajai cenai. Ja kāds ir iecerējis izsolē iegādāties īpašumu "pa lēto", nevajag brīnīties, ka bankai arī ir savs viedoklis par šī īpašuma cenu un tā ir gatava to nopirkt dārgāk.

Kad bankas ar meitasuzņēmumu starpniecību iegādātos īpašumus varētu izlikt pārdošanai tirgū?
Tas būs atkarīgs no aktīvu veida. Domāju, ka bankas nekustamo īpašumu aktīvu izvietošanā, īpaši attiecībā uz mājokļiem, vadīsies pēc aktīvu vērtības samērojamības ar cenu. Ja tirgus spēs piedāvāt par banku īpašumā esošajiem aktīviem atbilstošu cenu, tad tās pakāpeniski sāks pārdot savus objektus. Ja tirgus cena būs zem aktīvu vērtības, tad ar pārdošanu bankas nesteigsies. Saprotu, ka tirgum un arī lasītājiem patīk konkrēti cipari, taču tie ir ļoti neviennozīmīgi. Piemēram, skaitļi par cik cēlušās vai kritušās mājokļu cenas, patiesībā neko daudz neizsaka, jo pat, ja objekti atrodas vienā Rīgas mikrorajonā, to vērtība var būt krasi atšķirīga. Tāpēc man ir grūti pateikt kādu vidējo cenu līmeni, pie kura bankas tirgū izliks nekustamos īpašumus. Domāju, ka taisnīga jauna dzīvokļa cena neatkarīgi no rajona, kurā tas atrodas, ir ne zemāka par 1000 eiro kvadrātmetrā. Pirmskrīzes laikā jaunie objekti lētāk par 1400-1500 eiro kvadrātmetrā nepārdevās.

UZ GRĀBEKĻA VAR UZKĀPT ARĪ OTRREIZ

Laikā, kad vairumam banku kredītportfelis turpināja samazināties, "Rietumu bankai" pērn tas pieauga par 22,4%. Kā to spējāt panākt?
Aktīvu kreditēšanu apstādinājām jau 2007.gada pirmajā pusē. Jau tad pesimistiski novērtējām finanšu tirgu stāvokli un pārtraucām aktīvu kredītportfeļa pieaugumu, kas mums ļāva nesavākt riskantāko portfeļa daļu un izveidot labu likviditāti. No biznesa viedokļa pirmskrīzes posmā kreditēt bija ļoti riskanti, bet krīzes laikā ar pareizu risku analīzi kreditēt bija ļoti izdevīgi, jo ķīlas ieguva savu reālo vērtību, bet tie biznesi, kuri palika tirgū un turpināja sekmīgi strādāt, bija jau cita finanšu stabilitātes līmeņa uzņēmumi. Tām bankām, kas saprata, ka ir labs laiks kreditēšanai, jo var izvēlēties spēcīgus un perspektīvus uzņēmumus un saprast who is who (kas ir kas), šis bija labs laiks stabilas klientu bāzes paplašināšanai.

Lielākā daļa no izsniegtajiem kredītiem bija rezidentiem vai nerezidentiem?
Proporcija bija tuva 50 pret 50. Meklējām labus projektus arī ārvalstīs, jo, piemēram, Krievijā ekonomikas izaugsmes iespējas un ienākumi no kreditēšanas izskatījās un arvien izskatās pievilcīgāki nekā Latvijā. Tāpat kā Latvijā arī NVS valstīs redzējām, ka banku tirgus nav konkurētspējīgs un daudzas bankas apturēja kreditēšanu, bet bija ļoti labi projekti un uzņēmumi, kuri meklēja kredītresurus.

Lielāko Latvijas banku pārstāvji norāda, ka labus projektus atrast ir ļoti grūti.
Nesaku, ka tas ir viegli. Fakts, ka atrodam, nenozīmē, ka to ir viegli izdarīt. Šodien kreditēšanā ir jāņem vērā daudzi faktori, kas iepriekš daudziem nelikās īpaši aktuāli - ne tikai aizdevuma izmaksas un tagadējā biznesa vērtībā, bet arī biznesa perspektīvas nākamajiem diviem trim gadiem, piegādes tirgi, aizdevuma segšanas avoti, biznesa diversifikācija, uzņēmuma īpašnieki. Īpaši Latvijas gadījumā aktuāla ir ne tikai biznesa vērtībā, bet arī akcionāru finanšu stāvoklis, jo savu finansiālo problēmu dēļ viņi var apgrūtināt arī biznesu. Krīze ir parādījusi, ka ne tikai tagad, bet vienmēr ir bijis grūti atrast labus aizņēmējus. Lielu daļu no tiem, kurus kreditēja trīs četrus gadus atpakaļ, no šodienas skatupunkta ir grūti nosaukt par kvalitatīviem. Nauda nevar tikt izmēta pa labi un pa kreisi kā loterijā. Jebkuram biznesam ir jāpierāda bankai, ka viņš zina kam aizņemas un varēs naudu atdot, bet bankai ir jāpārliecinās, ka tā arī notiks.

Pirmskrīzes posms gan līdzinājās naudas izdalīšanai pa labi un pa kreisi.
Jā! Jāatzīst, ka līdz galam tomēr nebijām paredzējuši krīzes dziļumu, bet "Rietumu bankas" pārstāvji jau no 2005.gada vairākkārt publiski uzsvēra, ka nepārdomāta kreditēšana var novest pie ļoti nopietnām problēmām. Toreiz šādi brīdinājumi citiem likās smieklīgi, visi domāja, ka kredītu naudas nekad nevar būt par daudz, un jo vairāk naudas, jo labāk valsts ekonomikai.

Jums ir pārliecība, ka bankas otrreiz uz grābekļa neuzkāps?
Tā kā ekonomika ir cikliska - krīzes notiek, kas ir laba liecība tam, ka uzkāpt vienam un tam pašam grābeklim var ne tikai divreiz, bet arī regulāri un daudzkārt. Tomēr krīzes rezultātā ir ne tikai mainījusies banku attieksme pret kreditēšanu, bet arī cilvēku un uzņēmēju. Tas Latvijai ir ļoti svarīgi, jo pirms tam mums nebija kreditēšanas pieredze. Daudzām lietām Latvijā gājām cauri desmit gados, kas citām valstīm prasīja pat 100 gadus. Pie nepareizās kredītu vieglās pieejamības daudzi sāka jaukt kredītu ar ienākumiem, jo, kas gan ir vieglāk - ieķīlāju dzīvokli, paņemu kredītu, pēc diviem gadiem pārvērtē dzīvokli un iedod klāt vēl lielāku kredītu. Daudzi domāja, ka tā turpināsies mūžīgi. Tagad gan cilvēki, gan uzņēmēji ir pārvērtējuši savu attieksmi pret kredītiem. Tas, ka universālo pakalpojumu bankas, kas atkal ir gatavas kreditēt, saka, ka nav pieprasījuma, ir pozitīva tendence, jo cilvēki neapdomīgi neskrien pēc kredītiem, bet desmit reizes izvērtē. No šāda skatu punkta ceru, ka jautājums par atkārtotu uzkāpšanu uz grābekļa nebūs tikai jautājums par banku kreditēšanas politiku, bet arī potenciālo aizņēmēju saprašanu par to, kas ir kredīts un ko tas nozīmē.

Vai 960 miljoni latu, kas 2010.gada otrajā pusē tika Latvijā izsniegti jaunos kredītos, ir pietiekami, lai nodrošinātu asinsriti ekonomikā?
Tas ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Mazo un vidējo uzņēmēju vadītāji noteikti teiktu, ka kreditēšanas tempi ir pārāk lēni, bet es uzskatu, ka ļoti drīz nonāksim situācijā, kad ikviens maksātspējīgs klients varēs saņemt kredītu. Cita lieta, ka likmes jau būs citas nekā trīs gadus atpakaļ, ķīlas novērtējums būs cits un arī paša līdzdalība būs augstāka. Tomēr labiem aizņēmējiem būs, varētu teikt, ka jau tagad ir, iespēja aizņemties. Kredītu ir grūti saņemt tiem, kuriem ir kādas grūtības.

Patlaban vairumam tomēr ir kādas grūtības.
Tam īsti nepiekrītu, jo īslaicīgas grūtības nenozīmē, ka aizņēmējs ir slikts. Vērtējam arī biznesa perspektīvas nākotnē un, ja redzam, ka grūtībām ir īslaicīgs raksturs, bet biznesam ir visas iespējas augt, rūpīgi to izvērtējam un arī kreditējam. Krīze ir palīdzējusi nošķirt kvalitatīvu biznesu no nekvalitatīva un diemžēl nekvalitatīvais izrādījās ļoti daudz.

Kādus projektus finansē "Rietumu banka"? Nekustamajam īpašumam tagad sakāt nē?
Nē. Finansējam arī atsevišķus projektus Latvijā, kas ir saistīti ar nekustamo īpašumu, tostarp arī mājokļu tirgū. Tomēr tie ir projekti, kuros redzam visas nepieciešamās sastāvdaļas - vietu, būvniecības izmaksas, projekta izmaksas, plānošanu, pārdomātu pārdošanas stratēģiju un citus faktorus, kas projektu mūsu acīs padara par kvalitatīvu.

Ir kāds piemērs?
Nevaru saukt piemērus, jo tā būtu klientu informācijas izpaušana. Bet ir vairāki labi zināmi projekti gan Rīgā, gan Jūrmalā, kuros "Rietumu banka" ir ne tikai kreditors, bet arī investors.

Cik daudz jaunajos kredītos pērn izsniedzāt?
Pagājušajā gadā no jauna kredītos izsniedzām 114,301 miljonu latu. Kopējais bankas kredītportfelis 2010.gada beigās bija 601,063 miljoni latu. Kreditējām gan ražošanu, gan nekustamā īpašuma projektus.

Arī domājat, ka ražojošie uzņēmumi patlaban ir perspektīvākie?
Arī ražošanā viss ir atkarīgs no nozares un uzņēmēja. Arvien uzskatām, ka viena no perspektīvākajām nozarēm Latvijā ir tranzīts, kam pēdējo gadu laikā esam piegājuši ļoti rūpīgi. No krīzes šī tranzīta un pārvadājumu nozare atkopās kā viena no pirmajām, un to Latvijā uzskatām par vienu no prioritārajām. Ražošanā situācija ir ļoti individuāla - tās kompānijas, kas strādā efektīvi un sekmīgi, zinot savus tirgus, mums ir interesantas, taču pret uzņēmumiem, kuri nav spējuši kontrolēt savus izdevumus un tikt arī no krīzes, izturamies ļoti piesardzīgi. Arī ārpus Latvijas skatāmies uz dažādiem projektiem un vērtējām pēc līdzīgiem kritērijiem. Mums nav, īpaši ārpus Latvijas, noteikta nozaru saraksta un esam gatavi izskatīt jebkuru projektu un uzņēmēju, kurš zina, ko grib.

Cik lielu daļu no kredītu pieteikumiem atsakāt?
Bankai jauni projekti vai uzņēmēji kredītu saņem aptuveni 20% gadījumu. Filtri šodien strādā ļoti rūpīgi un daudzus projektus atsijājam.

PIEDALĀS ARĪ KĀ INVESTORI

Ja gribu uzcelt jaunu rūpnīcu, "Rietumu banka" būs gatava iedot kredītu visām nepieciešamajām izmaksām bez mana līdzfinansējuma?
Visticamāk, ka nē. Aizņēmējam arī ir jāriskē ar kaut ko, izņemot iztērēto laiku. Ja pie mums atnāk perspektīvs un interesants uzņēmums esam gatavi runāt ne tikai par kredītu, bet arī investīcijām. Ja projekts mums patīk, esam gatavi paši iesaistīties kā investori vai palīdzam atrast investoru un, nemainot pieeju kreditēšanai, arī izsniegt kredītu. Šādā projektā ir ne tikai kreditēšanas, bet arī partneru attiecības. Ja uzņēmumam ir lielisks bizness, kuru var attīstīt, bet nav nekāda paša finansējuma, tad ir jautājums - ja bizness izrādīsies veiksmīgs un to pilnībā, uzņemoties visus riskus, būs nofinansējusi banka, vai visa peļņa paliks uzņēmējam? Bet, ja bizness izrādīsies neveiksmīgs, visi mīnusi paliks bankai? Tas mūs neapmierina. Jaunu biznesu, kam nav līdzfinansējuma, esam gatavi finansēt tikai tad, ja saņemsim arī daļu no potenciālās veiksmes. Tas nozīmē, ka visam attīstoties labi, nopelnīsim ne tikai aizdevuma procentus, bet arī kā investors.

Cik daudz tādu projektu ir bijis?
Tādu politiku sākām 2006.gadā. Pēdējo divu gadu laikā kreditētāji un vienlaikus investori esam bijuši aptuveni 50% no visiem kreditētajiem projektiem. Esam izveidojuši investīciju fondu, kas investē biznesā, un šis virziens ļoti veiksmīgi attīstās.

Zaudējuši gan aizdevumu, gan investīcijas jau esat?
Aktīvi nodarbojoties ar biznesu, nākas pieļaut kļūdas. Turklāt nereti zaudējumi ir saistīti nevis ar kļūdām, bet gan neprognozējamiem apstākļiem. Ir bijuši projekti, kur cietām zaudējumus, bet tos nejūtam.

UZTURĒŠANĀS ATĻAUJĀS REDZ LIELAS PERSPEKTĪVAS

"Rietumu banka" ir viena no aktīvākajām Imigrācijas likuma grozījumu atbalstītājām. Cik subordinētā kapitāla ieguldītāju banka ir jau tādā veidā piesaistījusi?
Kopš likums 2010.gada 1.jūlijā stājās spēkā, savā mājaslapā izveidojām speciālu sadaļu potenciālajiem investoriem, kurai bijuši jau 25 000 unikālo apmeklētāju. Ņemot vērā, ka tā ir specifiska un šauras nišas sadaļa, domāju, ka skaitlis ir ļoti iespaidīgs. Investoru, kuri jau veikuši konkrētus soļus uzturēšanās atļaujas iegūšanai, ir vairāk nekā 200, no kuriem daļa uzturēšanās atļaujas kārto arī citiem ģimenes locekļiem. 100 no investoriem ir veikuši vai tuvāko nedēļu laikā veiks ieguldījumus bankas subordinētajā kapitālā uz piecu gadu termiņu, bet vēl aptuveni 100 interesējas par investīcijām nekustamajā īpašumā.

Cik daudz ir tādu, kuri ir ieguldījuši, bet atļauja atteikta?
Bija viens.

[Bijušais Maskavas mērs Jurijs]Lužkova kungs?
Jā.

Kā to vērtējat?
Par šādu iespēju viņš acīmredzot bija uzzinājis no reklāmas vai paziņām, jo pie mums, tas varbūt skanēs dīvaini, viņš vērsās kā parasts klients un atbilstoši likumam veica investīcijas, lai saņemtu uzturēšanās atļauju. Uzskatu, ka veids, kādā viņam to atteica, ir ļoti liela kļūda. Nedomāju, ka Latvijai jāpiesaista jebkura nauda, protams, ka nē, un ir jātiecas, lai te nebūtu aizdomīgs kapitāls. Taču attiecībā uz Lužkovu nebija nekādu aizdomu par kapitāla izcelsmi, jo viņa ģimenei par šiem pārsimt tūkstošiem eiro, ticiet man, bija visi nepieciešamie dokumenti par to likumīgo izcelsmi. Atteikumam bija tīri politisks raksturs. Nepiekrītu tam, ko Lužkovs pirms kāda laika teica par Latviju, bet no šodienas pozīcijām varējām šo situāciju izmantot citādāk. Nevis divu dienu laikā kungu iekļaut nevēlamo personu sarakstā, neskatoties uz to, ka viņš arī pēc saviem paziņojumiem vairakkārt bija Latvijā, bet gan pēc visu nosacījumu izpildes ne tikai iedot uzturēšanās atļauju, bet tās saņemšanai sarīkot nelielu preses konferenci, lai pateiktu, ka esam gatavi samierināties ar jebkuriem izteikumiem vārda brīvības robežās. Pateikt - "redzat, agrāk viņš mūs kritizēja, bet tagad izvēlējās investēt un saņemt uzturēšanās atļauju tieši mūsu valstī, nevis citur. Vai tas nav labākais apliecinājums, ka pirms desmit gadiem teiktā kritika bija nepatiesa?" Man liekas, ka no valsts puses politiskā ziņā tā būtu nobrieduša cilvēka rīcība. Tas, kas notika, bija emocijas un neracionāla rakstura lēmums. Tomēr, kas izdarīts - izdarīts. Nedomāju, ka ar to esam spēcīgi ietekmējuši ārvalstu investoru interesi par likumu, bet tieši otrādi - situācija ar Lužkova kungu noreklamēja iespēju iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā. Pēdējo divu mēnešu laikā liela daļa potenciālo investoru par likumu ir uzzinājuši, lasot par Lužkova kungu.

Vai, ja uzturēšanās atļauja tiek liegta, ieguldījumu ir iespējams saņemt atpakaļ?
Nē. Saskaņā ar likumdošanu nepastāv pirmstermiņa subordinētā ieguldījuma atgūšanas iespējas. Iespēja gan pastāv, taču tā ir pietiekami sarežģīta procedūra un tam ir nepieciešama regulatora atļauja. Pirms tam investorus brīdinām par iespējamību nesaņemt uzturēšanās atļauju, un tas ir viņu pašu risku.

Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc tā baidāmies no krievu naudas Latvijā?
Saistībā ar Imigrācijas likumu parasti tiek runāts par krievu naudu, taču patiesībā interese ir ne tikai no NVS, bet arī Turcijas, Ķīnas, Dienvidaustrumāzijas. Arī no NVS valstīm tā nav tikai Krievija, bet Kazahstāna, Baltkrievija, turklāt ir arī klienti no Izraēlas. Prakse rāda, ka no subordinētā kapitāla ieguldītājiem, vairums nemaz nedomā šeit dzīvot, bet vēlas iegūt iespēju piecu gadu periodā bez ikreizējas vīzas saņemšanas atrasties Šengenas zonā, bet nedzīvot šeit. Tāpēc smieklīgi ir arī apgalvojumi par strauju imigrāciju no NVS valstīm. Pusgadu likums strādā, un uzskatām, ka 200 investori ir tikai sākums. Ja arī pēc diviem trim gadiem šādu investoru būs 2000 vai 3000, no kuriem 90% nemaz nedzīvo šeit pastāvīgi, tas neatstās nekādu ietekmi uz demogrāfisko situāciju. Investoru nauda nonāk subordinētajā kapitālā, kas nedod pat viņiem balsstiesības, bet šī nauda rada ilgtermiņa resursus bankām kreditēšanai. Jā, "Rietumu banka" nekreditē tikai Latvijā, bet nodokļus no jebkura projekta maksājam Latvijā. Pat, ja resursus izmantojam perspektīvam projektam Kazahstānā, peļņa no šī projekta tiks aplikta ar nodokli Latvijā. Investori par ieguldījumu saņem procentus, no kuriem viņiem 10% nodokļa veidā jāsamaksā budžetā. Ja investors pērk īpašumu Latvijā - kas tur slikts? Viņš maksās zemes nodokli, uzturēšanas izmaksas un varbūt reizēm arī ar visu ģimeni atbrauks un tērēs naudu, kas saucas ārvalstu investīciju piesaiste tiešā veidā. Nevaru iedomāties, kas tajā valstī varētu būt slikts. No tiem, kuri sauc šādu procedūru par sliktu, neesmu dzirdējis nevienu argumentu, kādu kaitējumu tas nodara valstij.

"ARĒNAS RĪGA" TERITORIJU ATTĪSTĪS

Pērn maija vidū sasauktajā preses konferencē stāstījāt par "Arēnas Rīga" un tai piegulošās teritorijas attīstības plāniem, kas paredz tuvāko 2-3 gadu laikā šajā teritorijā uzbūvēt jaunu hokeja halli, akustisko koncertzāli, kā arī paplašināt stāvlaukumu. Cik tālu esat ar šo projektu?
Aktīvi pie tā strādājam un ar vairākām kompānijām runājam par rajona attīstību. Ir jau konkrētāki plāni, kas tur varētu būt, un līdz šā gada vasarai pieņemsim galīgo lēmumu par skiču projektu un ar kādiem partneriem strādāsim. Šodien uz teritorijas attīstību raugāmies daudz pozitīvāk nekā iepriekš. Tiklīdz būs kaut kas jauns stāstāms, to arī publiski darīsim.

Plāni par hokeja halli, akustisko koncertzāli un tirdzniecības centru nav mainījušies?
Hokeja laukums ar papildus pakalpojumiem un laukumiem plānos joprojām paliek. Par akustisko koncertzāli pagaidām domas ir atšķirīgas, jo tās vietā varētu parādīties arī daudzfunkcionāls kinoteātris un viesnīca, kā arī tirdzniecības centrs ar sporta novirzienu. Ir arī virkne citu variantu, ko patlaban izskatām. Protams, visām idejām pieejam arī no ekonomiskās puses, jo negribam uzcelt kaut ko, ar ko varam lepoties, bet gan kaut ko, kas pelnīs mums naudu un, vēlams, lai varam arī ar to lepoties. Šogad tiešām izlemsim, ko gribam tur darīt un tad arī būs skaidrs, kad un kā noritēs būvniecība.

Vai var gadīties, ka sākat celt halli un par pārējo izlemjat vēlāk?
Lēmumu gribam pieņemt par visas teritorijas attīstību uzreiz. Pēc lēmuma pieņemšanas, protams, teritorijas attīstība notiks pa daļām un celsim tikai to, kam redzēsim ekonomisku pamatu.

Cik veiksmīgs bijis ieguldījums "Arēnas Rīga" iegādē?
Uzskatām, ka tas ir labs bizness un pelna naudu. Lai arī pasākumu skaits ir samazinājies, apmeklētība ir kritusies ievērojami mazāk. Pasākumu skaits krities par aptuveni 30%, bet kopējais apmeklētāju skaits - par 10%. Netiecamies par katru cenu palielināt pasākumu skaitu, jo stratēģiskais uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvus pasākumus, ko apmeklē liels skaits cilvēku. Ar arēnas darbu esam apmierināti, tāpēc finanšu investīcijas uzskatām par veiksmīgām.

Vai esat tikuši galā ar arēnas iespējamo nosaukuma maiņu?
Notiek konkrētas sarunas ar potenciālajiem nosaukuma pircējiem.

Tātad "Rietumu Arēna" nebūs?
Patlaban ir vairākas lielas kompānijas, kas vēlas iegādāties nosaukumu par nosacījumiem, kas mūs varētu apmierināt. Pie šādiem nosacījumiem vadīsimies pēc komerciāliem apsvērumiem.

Kas tās ir par kompānijām?
Tās ir starptautiskas kompānijas, kas, protams, strādā arī Latvijas tirgū.

No kāda sektora?
Ceru, ka par to varēsim pastāstīt jau tuvākajā laikā. Grūti šajā sarunu posmā, kas vēl nav noslēdzošais, bet tam tuvojas, prognozēt, kad konkrēti tas notiks. Turklāt konkrēta laika nosaukšana var ietekmēt arī sarunu procesu. Tomēr ceru, ka līdz jaunās sezonas sākumam, kas tradicionāli sākas augustā, jau būsim tikuši skaidrībā ar šo procesu.

Kāpēc "Arēna Rīga" pieder "Rietumu bankas" Kiprā reģistrētajam meitasuzņēmumam "AR Entertainment Limited"?
Šīs investīcijas jau sākumā bija saistītas ar iespējamību kaut kad piesaistīt arēnai citu investoru. Izrēķinājām, ka "Arēnas Rīga" īpašnieka reģistrēšana Kiprā var tam palīdzēt. Turklāt Kipra ir ļoti ērta vieta no daudziem aspektiem holdinga kompāniju dibināšanai.

UZŅĒMĒJS - AR NODOKĻIEM NOKRAUTS ZIRGS

Vai budžeta konsolidācijas process, kas ilgst jau vairākus gadus un pamatā tiek veikts uz nodokļu celšanas rēķina, neglābjami neiedragā Latvijas uzņēmējdarbības vidi?
Tā ir galvenā problēma, ka budžeta jautājumu risināšanā neviens nedomā par ilglaicīgiem risinājumiem. Nevar visu laiku izdomāt jaunus nodokļus biznesam. Ar nodokļu politiku būtu jāstimulē bizness, nevis no tā jāizspiež pēdējā sula. Tas ir ceļš nekurienē. Kad, aizstāvot jaunas nodokļu izmaiņas, valdība stāsta, ka nodokļu slogs ir zemāks nekā Skandināvijā, man nāk smiekli. Lai salīdzinātos ar Skandināviju, vispirms vajadzētu sasniegt tās attīstības līmeni. Ko tur liegties, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju netic, ka valdība var pareizi izmantot nodokļu maksājumus, bet Skandināvijā vairāku desmitu gadu laikā izveidojusies sistēma, kurā sabiedrība zina, kam valdība izmantos nodokļus. Latvijā pie esošās nodokļu iekasēšanas sistēmas, ēnu ekonomikas apmēriem un masveida neticības valdībai kā gudram saimniekam nodokļu pacelšana nozīmē samazināt nodokļu maksātāju skaitu. Pagaidām gan valdība turpina ievadīt skaitļu formulas "Excel" tabulās, lai izpildītu starptautisko kreditoru prasības, nedomājot, kas notiks rīt, pēc gada vai diviem. Visi paļaujas, ka situācija kļūs labāka, taču Latvijas ekonomika pat ar atkopšanās pazīmēm joprojām atrodas ļoti trauslā stāvoklī. Nodokļu celšana šādā situācijā tikai pastiprina stagnācijas iespējamību. Latvijas ekonomika, īpaši privātajā sektorā, daudzus gadus pastāv ne jau pateicoties valdības lēmumiem. Protams, var turpināt vienam zirgam kraut virsū nastu, sakot, ka viņš ir malacis un gan jau izturēs. Dievs dod. Bet ir risks, ka vienā brīdī zirgs tomēr kritīs. Ja Latvijā turpināsies viegla ekonomikas atmiršana, ekonomiski aktīvie iedzīvotāji turpinās aizbraukt, un nekļūsim pievilcīgi ārvalstu investoriem, par to dārgi samaksāsim turpmākajos gados. Demogrāfiskā krīze, kas var sakrist ar tālāku ekonomikas krīzi, ir nopietna problēma, ko ar budžeta konsolidāciju nevarēs atrisināt. Riskējam nonākt ļoti nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar kaimiņiem gan ekonomiskā, gan demogrāfiskā, gan nodokļu sloga ziņā. Vienā brīdī visi šie procesi var sasniegt kritisko masu, un tad būs nevis starptautisko notikumu radīta ekonomiskā krīze, bet gan mūsu pašu vietējā.

Kā to novērst?
Nepieciešams kardināli mainīt ekonomikas politiku, kurai jābūt vērstai uz ārvalstu investīciju piesaisti un ekonomisko aktivitāti pat uz budžeta deficīta rēķina, kas jāsamazina līdz minimumam uz izdevumu samazināšanas rēķina valdības sektorā.

"PAREX BANKAS" AKTĪVU IEGĀDI GATAVI VĒRTĒT

Pēc Baltkrievijas "Parex Leasing" iegādes teicāt, ka par citiem "Parex bankas" aktīviem pagaidām nav intereses. Kā ir šodien?
Pagaidām nekādu nopietnu plānu nav, bet, ja mums tiks izteikts piedāvājums iegādāties vēl kādus aktīvus, esam gatavi to izskatīt. Esam gatavi izskatīt jebkuru aktīvu iegādi, ja vien tie iekļaujas mūsu biznesa stratēģijā. "Parex bankas" grupai aktīvi ir ļoti dažādi, no kuriem daļu izanalizējām jau pirms gada un, kur varējām vienoties par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem, veicām darījumu. Šodien ar gandarījumu varu konstatēt, ka situācija ar Baltkrievijas "Parex Leasing" ir daudz labāka nekā prognozējām.

Pēc "Parex bankas" sniegtās informācijas, saskaņā ar līguma nosacījumiem līdz 2012.gadam jums jāsamaksā vēl aptuveni 2,68 miljoni dolāru (aptuveni 1,5 miljoni latu) papildus jau 5,8 miljoniem dolāru (aptuveni 3,3 miljoniem latu), kas samaksāti iegādes brīdī.
Līguma nosacījumi paredzēja, ka darījuma summas neviena puse neatklāj, tāpēc šos skaitļus nekomentēšu. Tomēr riskēju pieņemt, ka atmaksa var notikt ātrāk un arī summa var būt lielāka nekā prognozēts. Līgums paredzēja, ka mēs refinansējam ievērojamu daļu "Parex bankas" aizdevumu līzinga kompānijai un pārņemam vadību, lai atgūtu savus ieguldījumus un arī atlikušos "Parex bankas". Process norit veiksmīgi un atbilstoši grafikam.

Pieņemot, ka "Parex bankas" minētie skaitļi ir patiesi. Cik liels varētu būt nākamais maksājums?
Nevaru to komentēt.

Kā kopumā vērtējat "Parex bankas" sadalīšanu divās daļās?
Sadalīšanu man grūti komentēt, jo nepārzinu konkrētus faktus un detaļas, kāpēc lēmums tika pieņemts. Manuprāt, skaidras ir divas lietas. Pirmā, ka mūsu ekonomiskajā sistēmā valsts uzdevums nav vadīt komercbanku un pēc iespējas ātrāk ir jāatrod iespēja pēc saprātīgiem nosacījumiem "Citadeles banku" privatizēt. Otrkārt, slikto aktīvu, kas palikuši "Parex bankā", pārdošana ir maz ticama, jo nedomāju, ka atradīsies investors, kas šos aktīvus gribēs iegādāties. Tikai pie milzīgiem diskontiem kādam par šiem aktīviem varētu būt interese, tāpēc "Parex bankas" gadījumā jārunā par pakāpenisku likvidāciju. Situāciju abās bankās tomēr ir izdevies stabilizēt, un tagad galvenais, lai procesi ar abu banku turpmāko darbību tiktu vadīti efektīvi un caurskatāmi.

Vai esošā tirgus situācija ir piemērota, lai pārdotu "Citadeles banku"?
Kurš var pateikt, ka pēc diviem gadiem situācija būs labāka? No otras puses, Latvijas situācijā valdība nav labākais un efektīvākais komercbankas īpašnieks, kas nozīmē, ka vēl pēc pāris gadiem situācija bankā var būt sliktāka nekā šodien. Tas ir stratēģiski politisks lēmums. Ja tiek izlemts, ka banka jāpārdod, tad uzreiz ir jāmeklē investors, jo nevienam nav garantijas, ka pēc diviem gadiem banku varēs pārdot izdevīgāk.

Eleonora Gailiša
Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts: [email protected]

Tālāk

Palmu eļļas nākotnes kontraktu tirdzniecība

1 marts 2011, 12:00 Serviss

Rietumu Bankas Padomes locekļa Aleksandra Kaļinovska intervija informācijas aģentūrai LETA

Palmu eļļas nākotnes kontraktu tirdzniecība