Maskavas biennāle tiks atklāta 22. septembrī TSSI (ВДНХ), tās ģenerālais partneris ir Rietumu Banka.
(Nikolauss Šafhauzens) Biennāles kurators un
„Kunsthalle Wien” direktors Nikolauss Šafhauzens Rīgā sniedza interviju, kurā pastāstīja par gatavošanos forumam un novērtēja latviešu mākslinieces daiļradi.
Ar ko, Jūsuprāt, Maskavas biennāle būtiski atšķiras no daudziem citiem projektiem, kuros esat piedalījies? Šajā biennālē uzstāsies laikmetīgās mākslas vadošie lietpratēji. Ar viņiem meklēsim atbildes uz būtiskiem jautājumiem, pirmais no tiem: kā dzīvot kopā mūsdienu pasaulē, kurā ir diezgan sarežģīts politiskais un socioloģiskais stāvoklis? Vai Krievija un Eiropa emocionāli un intelektuāli sader kopā, vai arī mēs dzīvojam pilnīgi atšķirīgās pasaulēs?
Ir acīm redzams, ka sistēmas un valsts iekārtas atšķiras, bet ir svarīgi, vai mēs patiešām dzīvojam dažādās pasaulēs, vai arī šī atšķirība ir tikai ilūzija? Domāju, ka galvenais jautājums, uz kuru jāatrod atbilde, ir – kā mēs sadarbojamies un kurp tiecamies.
Turklāt biennāles pasākumu un diskusiju daļa būs ļoti saspringta. Mums ir tikai desmit dienas, programma ir ārkārtīgi piesātināta, tādēļ diskutēsim līdz vēlai naktij...
Vai Maskavā būs kaut kas principiāli jauns un neredzēts? Jau biennāles formāts ir kas jauns. Pasākumu, kas parasti ilgst pāris mēnešu, vēlamies koncentrēt desmit dienās. Esmu pārliecināts, ka tās būs desmit aizraujošas dienas – 80 dalībnieki no 23 valstīm!
Arī kuratoru pulks ir interesants. Esmu vācietis, mani kolēģi ir beļģis Bārts de Bare
(Bart De Baere – Antverpenes Laikmetīgās mākslas muzeja
MUHKA direktors) un Turcijā dzimusī Defne Aijasa
(Defne Ayas – Roterdamas Laikmetīgās mākslas centra
WittedeWith direktore). Tas ir interesants salikums, īpaši, ja ņem vērā, ka neviens no mums nav krievs.
Šajā biennālē tiks arī demonstrētas jaunas interesantas filmas, kuras vēl tikai top.
Kā norisinās gatavošanās biennālei? Kad mums, kuratoriem, piedāvāja piedalīties biennālē, plāni bija nedaudz atšķirīgi. Eiropas Savienības sankciju pret Krieviju ietekmē budžets tika būtiski samazināts – no diviem miljoniem līdz 800 000 EUR.
Tādēļ vajadzēja koriģēt koncepciju. Nolēmām, ka netransportēsim „fiziskos” darbus – tā biennālei ir visai neparasta pieeja. Rādīsim filmas, video, būs daudz debašu un tikšanos. Tēlaini sakot, nolēmām veidot desmit dienas ilgu izstādi-festivālu.
Manuprāt, tas ir ļoti interesants, aizraujošs eksperiments. To apliecina arī jau saņemtās sabiedrības atsauksmes.
Pastāstiet par sadarbību ar Ievu Epneri. Kā vērtējat viņas daiļradi? Ieva Epnere ir viena no izcilākajām šīs biennāles personībām. Sagatavošanās darbi rit pilnā sparā, redzēsim, kāds būs rezultāts, jo Maskava ir liela pilsēta, tajā visam vajag vairāk laika.
Ievu es pazīstu jau sen – biju pasniedzējs, kad viņa mācījās Ģentē (Beļģijā). Viņa bija viena no 24 studentiem, turklāt vienīgā, kurā es uzreiz saskatīju mākslinieci, radītāju.
Uzskatu, ka Ieva ir mūsdienu mākslinieka – tāda, kādam viņam vajadzētu būt – personifikācija. Viņa rada divos līmeņos – emocionāli un intelektuāli. Viņas darbiem vienlaicīgi ir emocionāls, akadēmisks un intelektuāls pamats. Tas ir ļoti svarīgi, pat lieliski, un tikai retais mākslinieks to spēj.
Šos Ievas pēdējos darbus līdz izstādes atklāšanai nebiju redzējis un esmu patīkami pārsteigts. Tie simbolizē visbūtiskāko – piederības jautājumu. Viņas izstāde stāsta par piederību pārsteidzošai vietai, kuru māksliniece ir apmeklējusi
(šobrīd pamests bijušais padomju ogļraču ciemats „Piramīda” Norvēģijai piederošajā Svalbardas salā). Savos darbos Ieva metaforiski un ļoti emocionāli interpretē piederību „Piramīdai”, skumjas un ilgas. Tas ir ārkārtīgi aizkustinoši.
Eleonora Gailiša Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts:
[email protected]
