Pēdējā publikācija ir veltīta izcilajam korejiešu pianistam Sondžinam Čo. Augustā viņš festivāla ietvaros uzstāsies Dzintaru koncertzālē ar Londonas simfonisko orķestri.
Sondžins Čo ir viens no spožākajiem jaunās pianistu paaudzes pārstāvjiem, – raksta Diena. 2015. gada oktobrī viņš uzvarēja XVII Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā Varšavā, drīz pēc tam ar Sondžinu Čo noslēdza līgumu ietekmīgā ierakstu kompānija Deutsche Grammophon. Jau izdoti četri albumi, kuros ir iemūžināta Friderika Šopēna, Kloda Debisī un Volfganga Amadeja Mocarta mūzika.
Tuvākajos gados pianists koncertēs kopā ar Losandželosas filharmonijas orķestri Gustavo Dudamela vadībā, Leipcigas Gewandhaus orķestri Antonio Papāno vadībā, Ņujorkas filharmonijas un Honkongas filharmonijas orķestri Jāpa van Cvēdena vadībā un daudziem citiem slavenajiem orķestriem.
Šovasar Dzintaru koncertzālē Sondžins Čo uzstāsies kopā ar Londonas simfonisko orķestri un itāļu diriģentu Džanandreu Nozedu. Programmā – Sergeja Prokofjeva Otrais koncerts klavierēm un orķestrim, Nikolaja Rimska-Korsakova svīta no operas Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un Dmitrija Šostakoviča Sestā simfonija.
Londonā notikušajā intervijā Sondžins Čo pastāstīja Dienai par gaidāmo koncertu Jūrmalā un saviem karjeras plāniem.
Jūs esat muzicējis ar labākajiem orķestriem pasaulē, to vidū ar Berlīnes filharmoniķiem, Bavārijas Radio simfonisko orķestri un Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri. Kā jūs raksturotu Londonas simfoniskā orķestra skanējumu? Kādas ir šā kolektīva stiprākās puses? Man ir grūti salīdzināt, jo ar katru orķestri spēlēju citus skaņdarbus. Londonas simfoniskajam orķestrim ir cēls, aristokrātisks skanējums. Tā ir augstākās kvalitātes mūziķu apvienība. Viņi visi ir ļoti profesionāli – ritmiski un tehniski. Man šie mūziķi ir ideāli domubiedri. Viņiem ir liela pieredze, plašs repertuārs un perfekta laika izjūta. Kad uzstājos ar Londonas simfonisko orķestri, man ir sajūta, ka atskaņojam kamermūziku.
Jums ir tuvas radošās attiecības ar diriģentu Džanandreu Nozedu. Jā, esmu uzstājies viņa vadībā vairākas reizes. Pērn mums bija kopīga turneja ar Eiropas Savienības jauniešu orķestri, spēlējām Šopēna Otro klavierkoncertu. Maestro Nozeda bieži diriģē operu, viņam ir milzu pieredze darbā ar dziedātājiem. Viņš īpaši smalki jūt un atbalsta solistus, nodrošina ideālu pavadījumu. Viņa diriģētajos koncertos man šķiet, ka, spēlējot klavieres, es dziedu. Man gribas, lai klavieres skanētu kā dziedājums. Ritms, temps, rubato, elpošana – Džanandrea Nozeda par to zina visu, viņš ir ļoti jūtīgs partneris mūzikā. Emocionāls, kaislīgs diriģents. Man ar viņu vienmēr ir ērti, viņš allaž uzmanīgi ieklausās tajā, ko es daru uz skatuves, un līdzsvaro skanējumu.
Vai diriģenti mēdz jūs pārsteigt koncerta laikā? Vai bieži uz skatuves notiek kas negaidīts? Jā, turklāt ļoti labā nozīmē! Es ar prieku atceros pagājušā gada uzstāšanos Minhenē kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģentu Marisu Jansonu. Es spēlēju Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu. Mēģinājumā maestro Jansons bija piesardzīgs un nopietns, taču koncertā notika kaut kas maģisks – valdīja neiedomājama brīvība, viņš diriģēja pavisam citādi, burtiski lidoja, un orķestra skanējums bija pavisam citāds, atšķirīgs no tā, ko biju piedzīvojis mēģinājumā. Tas bija tik patīkams pārsteigums! Uzstāšanās laikā tas mani ļoti iedvesmoja, un es biju apmierināts ar savu sniegumu. Mariss Jansons ir viens no maniem iemīļotākajiem diriģentiem, un ceru, ka mēs vēl muzicēsim kopā.
30. augustā Jūrmalā atskaņosiet Prokofjeva Otro klavierkoncertu. Kā gadu garumā ir veidojušās jūsu attiecības ar krievu klasiku? Es daudz spēlēju krievu repertuāru kopš piecpadsmit sešpadsmit gadu vecuma. Septiņpadsmit gadu vecumā piedalījos Čaikovska konkursā Maskavā (S
ondžins Čo tajā ieguva trešo vietu). Šī mūzika man ir ļoti tuva, es to pazīstu kopš agras jaunības. Varu nosaukt savus trīs iecienītākos klavierkoncertus – Ludviga van Bēthovena Ceturtais, Johannesa Brāmsa Pirmais un Sergeja Prokofjeva Otrais. Tie ir mani favorīti!
Kā savos priekšnesumos cenšaties līdzsvarot emocijas un intelektu? Viss ir atkarīgs no repertuāra. Piemēram, Rahmaņinova Otro klavierkoncertu uzskatu par ļoti emocionālu, romantisku darbu. Taču, ja uzstājoties esmu pārāk emocionāls, tas var izklausīties… lēti. Ja ir pārāk daudz rubato, mūzika kļūst saldena. Tāpēc, kad spēlēju Rahmaņinovu, cenšos kontrolēt emocijas. Savukārt Mocarts man ļauj pārvērsties par operdziedātāju pie klavierēm.
Vai jūs saista laikmetīgā mūzika? Jā, protams, ar nosacījumu, ka tā ir laba. XXI gadsimta mūzika mēdz būt visai dīvaina. Es sekoju līdzi tam, kas notiek mūsdienu mūzikā. Man ļoti patīk britu komponists Džordžs Bendžamins. Nesen tika pirmatskaņots amerikāņa Džona Adamsa koncerts klavierēm ar orķestri. Brīnišķīgu klaviermūziku sacer korejiešu komponiste Unsuka Čina. Austrāliešu komponistam Karlam Vainam ir fantastiska klaviersonāte.
Vai mūzika jums dažreiz sniedz arī laimes sajūtu? Vai to smeļaties citur? Mana profesija ir pianists, taču būt pianistam man nenozīmē darbu. Mūzika vienmēr ir bijusi manas dzīves daļa. Ja nevingrinos, es klausos mūziku vai lasu par mūziku un komponistiem. Deviņdesmit procentu manas dzīves ir cieši saistīti ar mūziku. Bez tās es nebūtu laimīgs. Kad domāju par mūziku, kad spēlēju, esmu laimīgs.
Ja gatavojos Prokofjeva Otrā klavierkoncerta atskaņojumam un iegremdējos tā depresīvajā, tumšajā pasaulē, es jūtos tāpat – skumji un depresīvi. Taču tas man neliedz izbaudīt šo mūziku. To pašu var teikt par Gustava Mālera simfonijām, tajās nav daudz prieka, tā ir emocionāli sarežģīta, brīžiem nomācoša mūzika, taču mēs to patiesi izbaudām. Bauda un laime ir ļoti atšķirīgas sajūtas.
Pilnu intervijas tekstu var izlasīt šeit. Eleonora Gailiša Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts:
[email protected]
